Ģeogrāfiskā karte - Vecrīga

Vecrīga, (apkaimes nosaukums Vecpilsēta) arī Iekšrīga, ir Rīgas pilsētas vissenākā daļa, kā arī apkaime, kuras robežas veido K. Valdemāra viela, Z. A. Meierovica bulvāris, Aspazijas bulvāris, 13. janvāra iela un 11. novembra krastmala. Kopš 1967. gada Vecrīga ir valsts aizsargājamā zona, kopš 1983. gada pilsētbūvniecības piemineklis, 1997. gadā Rīgas vēsturisko centru un tostarp Vecrīgu UNESCO iekļāva Pasaules mantojuma sarakstā, bet 2007. gadā, pateicoties Vecrīgas panorāmai un siluetam, Rīga ieguva Eiropas mantojuma zīmi.

Rīgas pilsētu 1201. gadā dibināja bīskaps Alberts, pilsētas tiesības tā ieguva 1225. gadā. Pirms tam vismaz no 11. gadsimta pie Rīgas (Rīdziņas, Rīdzenes) upes ietekas Daugavā bija lībiešu un kuršu apmetne (tagadējā Alberta laukuma, Ūdensvada ielas, Doma laukuma apkārtnē). Vecrīgā, kā nocietinātā viduslaiku pilsētā saplūda un pārveidojās vairāki apbūves kompleksi — vietējo iedzīvotāju ciemats, vācu ieceļotāju apmetne, Rīgas bīskapa (vēlāk arhibīskapa), Zobenbrāļu (vēlāk Livonijas) bruņinieku ordeņa, kā arī klosteru īpašumi. Visvecākā daļa ir tagadējās Rīgas Svētā Pētera baznīcas, Rīgas Svētā Jāņa evaņģēliski luteriskā baznīcas un Rīgas Svētā Jura baznīcas, nedaudz vēlāk arī Doma laukuma un Sv. Gara konventa apvidū, šeit atradās bīskapa sēdeklis (Pēterbaznīca, vēlāk Doms), Zobenbrāļu ordeņa pils un baznīca (tagadējās Jāņa baznīcas vietā, Jura baznīca), apmetnes 5,5 hektāru lielo teritoriju iekļāva pusloka nocietinājumi, kas bija tipiski tā laika militārajā arhitektūrā, liecinot par krustnešu ieceru nemiermīlīgo iedabu. Tolaik Daugavas krasts atradās kādus 70 metrus tuvāk pilsētai.

1282. gadā Rīga kļuva par Hanzas savienības locekli, nostiprinot savas pozīcijas tirgotāju un amatnieku vidū. Tālāk pilsētas attīstību ietekmēja sociālie aspekti — radušās nesaskaņas Bīskapa un Zobenbrāļu ordeņa pēcnācēja — Livonijas ordeņa — starpā papildināja pieaugošais turīgo tirgotāju un pilsētnieku slānis, kas vēlējās lielākas noteikšanas tiesības pilsētas pārvaldē. Livonijas pilsoņu kara laikā nopostīja senāko ordeņa pili un tās vietā ierādīja zemi ārpus pilsētas mūriem, kur tapa tagadējā Rīgas pils.

Pilsēta ir attīstījusies kā tirdzniecības un tranzīta (vēlāk arī rūpniecības) centrs, saduroties pieaugošajam iedzīvotāju skaitam un nepieciešamībai aizsargāt pilsētu ar nocietinājumu palīdzību, ko papildina Latvijā valdošo vācu, poļu, zviedru, krievu  lietotie nocietinājumu sistēmu plānošanas principi un pilsētu būvnoteikumi. Vecrīgas ielu tīkls pamatā radies 13. gadsimtā. Tajā ir iespējams saskatīt senu sauszemes ceļu trases, bijušās Rīgas upes krastu, kā arī vēlāk likvidēto apbūves kompleksu, klosteru un piļu, kontūras. Vecrīgas teritoriālajā plānojumā ir skaidri redzami pilsētas attīstības posmi, ko iezīmē dažādās nocietinājuma līnijas, proti, viduslaiku Rīga ar aizsardzības mūriem, torņiem un aizarggrāvjiem (Mārstaļu ielā, Pulvertornis un Trokšņu ielā) un 17. gadsimta Zviedru Vidzemes cietoksnis, kad inženieris Johans Rodenburgs Rīgas nocietinājumus pārbūvēja ar ģeometriskiem bastioniem un ravelīniem (Pankūku bastions, vēlākais Triangula bastions u. c.). Industriālās revolūcijas laikā, 19. gadsimta vidū nocietināta pilsēta drīzāk bija mīnuss, tāpēc izmaiņas Rīgas pilsētā saistāmas ar mūru nojaukšanu ap Vecrīgu, bulvāru loku, industriālo un dzīvojamo zonu izveidi kādreizējā iekšpilsētā, priekšpilsētā un neapbūvētajos laukos. Līdz 19. gadsimta vidum zemes nocietinājumu sistēma, galīgo apveidu Vecrīga ieguva pēc zemes nocietinājumu sistēmas nojaukšanas un ielu un bulvāru izveides no 1857. līdz 1863. gadam. Kopš 1863. gada Vecrīga nav piedzīvojusi kardinālas teritoriālas izmaiņas.

Neizsmeļams kultūrvēstures informācijas avots ir arī Vecrīgas ēkas, to arhitektūra, interjers un sadzīves priekšmeti, arī publiskās telpas labiekārtošanas realizētie un nerealizētie projekti. Vecrīgas teritorija vēsturiski tiek dalīta trijās grupās — pilsētā (iekšpus mūriem), priekšpilsētā (teritorijā ārpus mūriem) un laukos. Pirmajās divās darbojās atšķirīgi saimnieciskās dzīves un apbūves noteikumi, kas noteica to arhitektonisko raksturu un saglabātību līdz mūsdienām. Piemēram, mūra ēkas bija ļauts būvēt tikai pilsētā, attiecīgi, lai arī līdz pat 18. gadsimta beigām pārsvarā dominēja koka apbūve, tomēr lielākais vairums viduslaiku, renesanses un baroka stila arhitektūras šedevru, ko mēs varam skatīt arī šodien, atrodas Vecrīgas centrālajā daļā. Iekšpilsētā un priekšpilsētā pieļaujama bija tikai koka apbūve, kas militāru konfliktu laikā tika likvidēta. Mūra ēkas Vecrīgā, savukārt, liecina par to laiku, varu, kultūru, sociālo slāņu, stilu un funkcionālo mērķu daudzveidību, kas ir bijusi un ir aktuāla šajā teritorijā — sākot no romānikas un gotikas, renesanses, baroka, klasicisma, līdz pat neostiliem, eklektismam, jūgendstilam un 20. un 21. gadsimta mijas arhitektūras.